Iesākts un nepabeigts

Katru reizi, kad šeit ieskatos, sirdsapziņa atgādina par sevi un tiem daudzajiem nepabeigtajiem rakstiem, kas sakrājušies “draft”.

Jā, zinu, ka iesākt un nepabeigt nav labi, bet sākot rakstīt saprotu, ka nebūs “pa tēmu” un tāpēc labāk  nepublicēju. Īsfilmu stāsts ir iesācies un tapis tikai viens ieraksts, pārējiem laika trūkuma dēļ neesmu pieķērusies (patiesībā otrais ir iesākts un nepabeigts turpina glabāties “draft” mapē), jo šī brīža emocijas un domas vairs nav tās, kuras varēju aprakstīt brīdī, kad uzsāku tematu.

Ar šo es gribēju teikt – piedod, lasītāj (vienreizieskatītāj vai pastāvīgais) par manām iesāktām un nepabeigtām lietām. Šeit tapušajiem rakstiem nu dien jāsagaida pareizais iedvesmas brīdis. Apsolos turpmāk neiesākt neko daudz-daļīgu, ja vien 100% nebūs pārliecības par turpinājuma iespējamību. Šobrīd ir padomā aprakstīt pāris mēnešus veco ceļojumu uz Ēģipti, bet solīt nesolu.

Bet, lai Tev būtu kas acij tīkams, ieskaties bildēs, kas tapušas Rundāles pils dārza Holandes, Zilajā un Ziedošo kokaugu bosketos.

This slideshow requires JavaScript.

Es domāju, ka pavisam noteikti IR VĒRTS atbraukt un pašam klātienē pārliecināties par Latvijas “mazās Holandes” skaistumu!

Mazliet saules?

Pēdējās divas (ar pusi) dienas pagājušas diez gan drēgni. Ja pa dienu spīd saule, tad vakars pienāk ar kārtējam lietavām.

Arī sestdienas (Lielās Talkas) rīts pienāca aizdomīgi nepatīkams ar biezu miglu un lielu mitrumu (kā nu ne, jo iepiekšējā dienā taču lija!). Vispār man migla kā viena no dabas parādībām patīk, ja vien tā nāk komplektā ar mazliet dzestru vasaras rītu un saullēktu (vai vakaru un saulrietu). Šoreiz – nu nekam nederīgs rīts, kas neradīja nevienu cerības staru un prognozēto +20 grādu sagaidīšanu.

Rīts sākās tā..

Protams, kad darbi bija apdarīti, kājas slapjas un rokas sadurtas (jāatzīst, šoreiz biju izvēlējusies gandrīz pavisam nepareizu ekipējumu), tad arī saule pagrieza savu vaigu uz mūsu pusi. Pulcējoties pie zupas katla, maigi un patīkami sāka sildīt nosalušās rokas un žāvēt slapjos cimdus.

Pēc darbiem atlika laiks (un pēdējās spēka kripatas) apstaigāt un paskatīties kāds tas pavasaris te pie mums īsti izskatās

Saulaini, vai ne?

Līdz īstajai tulpju ziedēšanas kulminācijai vēl mazliet jāpaciešas, bet arī tā vairs nav tālu

Un te pavisam drīz sāksies lieli un ilgstoši rekonstrukcijas darbi. Vismaz līdz vasaras vidum. P.S. – neprofesionālo montāžu lūdzu nevērtēt

Vienkārši par Rūdi

Vakar bija pienācis tas “laimīgais/svinīgais” brīdis, kad man bija iespēja noskatīties tautā izslavēto, pirms diviem gadiem kinoteātros piedzīvotās pirmizrādes vērto filmu “Kā Tev klājas, Rūdolf Ming”.

Dokumentālo filmu žanrs man ir ļoti tāls, lai neteiktu – vispār nepatīk, bet nu..atsauksmes bija dzirdētas ļoooti daudz un tikai pozitīvas, tad nu domāju – man arī ir jāredz tas, par ko visi tā jūsmo.

Mana pirmā  “tikšanās” ar Rūdolfu bija kaut kad senāk, tos pašus divus gadus atpakaļ, kad par viņu plašāk sāka runāt sabiedrībā.

Tad es noskatījos šo

Jau šim video pievienotajiem komentāriem es varu piekrist, bet savs viedoklis par viņu man pavisam noteikti radās vakar, pēc filmas noskatīšanās.

Paralēli filmai (pirms un reklāmas pauzēs) sekoju līdzi tam, kas notiek twitterī un jā, lasīju arī vienu diskusiju, kas daļēji meklēja atbildi ne tikai uz @WiltonHirsh bet arī manu jautājumu “Kāpēc #RudolfsMings ir tik īpašs, kāpēc šī filma būtu jānoskatās?” uz ko @arturs atbildēja “Es to skatījos kino, man ļoti patika. Dokumentālā.” (īsti neko neizsakošs komentārs, lai pamatotu “kāpēc”) Diskusija turpinās..

@WiltonHirsh Par ko viņa ir? Un kāpēc tik īpaša? Sākumu neredzēju, bet arī pēc pusstundas skatīšanās nevaru saprast domu – priekš kam tas viss?

@arturs Par jaunu, interesantu un nedaudz dīvainu puisi, kas atšķiras no citiem, kam ir sava aizraušanas un sava mānija. Ka tev skiet?

@WiltonHirsh Bija savādi vērot kā izskatās tāda dziļa aizrautība reālā vidē, bet nepatīk skatīties citu ieteikto bez viņu vēstījuma par to.

Laikam mana domāšana un izpratne par lietām ir savādāka, tāpēc es joprojām (arī pēc filmas noskatīšanās) neesmu sapratusi – kas tad tur bija tik īpašs? Arī tas “mesidžs” man kaut kā nenolasījās.

Par Rūdolfa raksturojumu no Artūra varu piekrist – jauns, interesants, mazliet dīvains. Tas “dīvains” liekas visatbilsošākais. Mazliet pat biedējoša likās viņa tieksme uz visu negatīvo, asinīm, nāvēm, šausmenēm, trilleriem u.tml. Pat mācītājs viņam par to “aizrādīja”. Domāju, ka ar to cilvēku galvā nav k.kas kārtībā, tomēr. Visu cieņu viņam par radošumu, izdomu, apņemšanos un tā.. bet tās pašas garastāvokļa maiņas un viss pārējais filmā redzētais diemžēl nenorāda ne uz ko labu. Es secinu, ka tādā veidā izpaužas viņa slēptā agresija. Pagaidām tikai paša zīmētās filmās, bet kas zin kā tas varētu izvērsties nākotnē?!
Šoreiz nav runa par to, ka man skaustu vai kā, bet nu.. ja filmas veidotāji tieši ŠO viņa pusi izmanto kā vienu no filmas “āķiem”.. paliek mazliet skumji.
No tehniskās puses filmu varētu vērtēt ar “labi”, jo diemžēl neko vairāk no tādām lietām nesaprotu. Mācītājs likās jauks cilvēks un tie daži fragmenti no dievkalpojuma rosināja mani piedalīties kādā no viņa vadītiem dievkalpojumiem, neskatoties uz to, ka esmu citas ticības cilvēks. 

P.S. – atgādināšu, ka šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis par redzēto un saprasto.

Mazajiem pieder pasaule

Nu tā, pienācis laiks kādam sen nebijušam videostāstam, šoreiz – reklāma. Ieraksta nosaukums neatbilst (nu vismaz ne par visiem 100%, neskatoties uz to, ka Napaleons savā laikā kalnus gāzis) patiesībai un der tikai reklamētā produkta apzīmēšanai.

Man kā audiālajam cilvēkam sākumā uzmanību piesaistīja jautru noskaņu radošais skaņas celiņš. Skatos tālāk – hmmm…arī sižets interesants. Vēsturiski kadri par pagājušiem seniem laikiem un tā brīža modi. Pie sevis domāju – nez, kurš tehnoloģiju (par tehnoloģijām mudināja domāt “big computer”, “big pixels” un “big cellphone” gabaliņi) gigants un kādu brīnumu tagad reklamē? Samsungs kādu vēl krutāku SmartTV vai vēl sazin’ ko?! Skatos tālāk un tur – surprise! Nekas cits kā kārtējā veiksmīgā (ne visas ir tādas) automašīnas reklāma. Šoreiz reklamēts tiek Volkswagen Up.

Jāsaka, ka reklāmu pirmo reizi redzēju TV ekrānā. Pēc tam meklēju jūtūbē un tur kā vienmēr piedāvā neskaitāmus variantus visādās valodās utml. Šo konkrēto izdevās veiksmīgi “atrast” – reklāma ir garāka nekā mūsu televīziju reklāmu raidlaikā palaiž. Sooo….skatiet un priecājieties!

I’m a Woman, You’re a Man (un otrādi)

Tuvojas 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Skatoties uz to, kas notiek apkārt (kā jau pirms kārtējiem komercializētajiem svētkiem) aizdomājos par visu ko.

8.marts – īpaša diena sievietēm. Sievietei – karjeristei, sievietei – mātei, sievietei – studentei, sievietei – māksliniecei, sievietei – kolēģei, sievietei – dzīvesbiedrei/sievai, sievietei – māsai un tā vēl daudz varētu uzskaitīt. Tradicionāli ierasts, ka diena īpaša ar vīriešu uzmanības apliecinājumiem ziedu, saldumu vai dāvanu veidā.

Ziedi, saldumi un dāvanas – laikam jau banālisma kalngals. BET… ko es par to domāju? Protams, banāli, jo tikko jau vieni svētki (saldais Valentīns) pagājuši ar līdzīgiem banalitātes pasākumiem. Šodien mēģināju atcerēties, kad es pēdējo reizi “dāvanā” saņēmu ziedus. Pirmajā brīdī likās, ka nemaz neatceros (jā, reizēm ar mani tā gadās ), bet tad tinu filmu un sapratu, ka nesenie ziedi nebija nemaz tik sen. Tā pati banālā Valentīndiena – jā, pat ārpus LV robežām arī man tika sagādāts neliels pārsteigums. Protams, bija patīkami, paldies, bet apakšā jau nekas vairāk par pieklājības žestu nebija.
Un vēl senāk, janvāra beigās.. nu jā, tad es tiešām biju patīkami pārsteigta, īpaši, ja tiek pasniegta roze vienā no manām mīļākajām ziedu krāsām Super!

Tuvojošais 8.marts liek aizdomāties par to, vai kāds atcerēsies un apsveiks? Nevis pieklājības pēc, bet no sirds, ar patiesu vēlēšanos to darīt?

Tāpēc novēlu katrai sievietei 8.martā saņemt vismaz vienu, PATIESU sveicienu (paralēli banālajiem pieklājības žesta apliecinājumiem). Nedomāju, ka vīriešiem tāpēc būtu jādara kaut kas neiespējams, nē, galvenais darīt no sirds, sieviete to noteikti sajutīs. Jūs arī esat lieliski un katra sveicienu vērtā sieviete jums noteikti ir vairāk vai mazāk, bet – Īpaša.

Mana 8.marta prognoze:

• saņemšu dažus virtuālus sveicienus (arī šos es protu atšķirt – patiess vai pieklājības žests )
• ja saņemšu kaut vienu zaļu, dzīvu lakstu t.i. ziedu, tad tas jau būs rekords!

Dzīvosim, redzēsim.

Piedzīvojumu sestdiena

Viss sākās kaut kur tālajā 2011. gada rudenī. Tūrisma rallija organizatori bija ieradušies runāt par iespējamo sadarbību ziemā, gaidāmā pasākuma sakarā. Sarunas noritēja veiksmīgi, abpusēji vienojāmies par noteikumiem un viss notiek.
Pēcāk saņēmām piedāvājumu piedalīties pasākuma noslēgumā, piešķirt kādai komandai savu nomināciju un balvu. Tas bija vēl viens pagrieziena punkts jaunam izaicinājumam uz kuru sākumā skatījāmies diez gan skeptiski. Īsāk sakot – pie balvas pasniegšanas no mums tika gaidīts arī kāds priekšnesums.  Jau sākumā brīdinājām, ka tematika nebūs saistoša pasākuma nosaukumam tā tradicionālajā izpratnē. Domājām – iztiksim ar uzrunu un balvas pasniegšanu.  Laiks līdz rallijam bija pietiekoši daudz, iekšēji kolektīvā notika dažādas sīkas pārmaiņas, nokomplektējām komandu, bija viena ideja /a la ierosinājums/, likām galvas kopā un realizējām.

Bet par pašu ralliju..

Diena sākās 8os no rīta, kad satikās visa komanda, salikām pēdējos punktus uz “i” (izdrukājām maršrutu, ierakstījām audio failu CD, sakārtojām drēbes u.tt.) un varējām doties ceļā. Tā viens kontrolpunkts pēc otra..vācam punktus, parakstus un zīmogus kopējā komandas rezultātu lapā.

Lielplatones muižas parkā mēģinājām atrisināt mīklu – ko barons saviem padotajiem licis darīt? Tas jāizspriež pēc septiņos vienkopus augošos ozolos ieaugušiem darba rīkiem. Tur bildē knapi neko (jā, tieši tā!) nevar saskatīt

Kaupēna Dzirnavās puiši skaldīja malku, bet meitenes palīdzēja sakrāmēt, aizgādājot līdz šķūnītim.

Cītīgi gatavojām “galda karti” ar komandas nosaukumu, izmantojot mūsdienu “rakstāmspalvu” (PVA līmes izskatā) un krāsainas smiltis

Pirmo reizi turēju rokās arbaletu. Mērķēju un šāvu arī. Beigās kaut kur arī trāpīju..

Un beigās vēl paspējām atrādīt savu sagatavoto priekšnesumu Par šo bildi īpašais Paldies Zandai (@kipinja)! Publikai laikam patika.

Īsumā tā mums pagāja rallijotā sestdiena. Sen visi tā nebijām smējušies. Izpaudās katra spilgtākās (vispār drīzāk jau laikam – apslēptās) rakstura iezīmes, piedzīvojām kaut ko jaunu. Par uzvaru cīnīties jau sākumā nebija mūsu doma, galvenais – piedalīties. Un viss izdevās Kā saka – pašai prieks un mute smaida

Ja gribi uzzināt ko vairāk par to kā mūsu komandai “Domino” gāja tūrisma rallijā “Muižkungu pēdās Zemgalē”, droši jautā komentāros.

Piedzīvojumi Vācijā. IV daļa.

Nu ko, beidzot pienācis laiks piedzīvojumu stāstu ceturtajai – noslēguma daļai. Iepriekšējās varēji iepazīties ar to kā man gāja Drēzdenē, Erfurtē, Meinigenē, Getingenē,  Kasselē, Fuldā, Erlangenē, Nirnbergā un Minhenē.

Esmu pietuvojusies brauciena noslēdzošajam posmam. Patiesībā – tas arī ir  vissvarīgākais un pats galvenais brauciena mērķis.

Pēc Minhenes apskates (ar vienu acs kaktiņu) dodamies ceļā un nonākam gandrīz galamērķī – Posteršteinā. Ne gluži tur, bet citā, netālajā miestā Schmölln kur iečekojāmies viesnīcā un nobāzējāmies tur uz divām pilnām dienām.

Tātad – Posteršteinā ieradāmies ar mērķi piedalīties izstādes „Ihr äuβeres ist sehr einenhmend un sie kleidet sich mit Geschmack” (Viņa izskatījās pievilcīga un tērpās ar gaumi) (veltīta hercogienes Dorotejas 250. gadu jubilejai) atklāšanā, un piedalījāmies Posteršteinas pils muzeja rīkotajos priekšlasījumos (par to pašu tēmu, protams). Pasākuma abu dienu plānotā programma likās interesanta un patiesībā tāda arī bija. Pirmā oficiālā diena sākās ar Pikniku Tannenfeldē. Piknika programma paredzēja hercogienes Dorotejas vēstuļu lasījumus un muzikālus priekšnesumus, taču sākumā Posteršteinas direktors Klauss Hofmans iepazīstināja ar Tannenfeldes muižu. Muiža ir diez gan sliktā stāvoklī, apskatījām to tikai no ārpuses, pat nebija fotografēšanas vērta. Pikniks vispār nemaz TIK oficiāls pēc sava nosaukuma jau nebija. Fonā spēlēja baroka ansamblis, pārtraukumos tika lasītas vēstules, bet mēs, ciemiņi, varējām baudīt pasākumu ar Tīringenes tradīcionālajiem ēdieniem (desiņa+cepta apaļā maizīte un vēl tur kāda cepta gaļa) un ēšanas paradumiem (mazliet uzlabotā versijā-ar nazi un dakšiņu) Kā jau iepriekš minēju, laiks turpināja mūs NElutināt. Šajā piknika pasākumā visi kā viens pārsalām ne pa jokam, jo pilnīgi nebijām gatavi tādiem laika apstākļiem. Labi, ka pasākuma turpinājums sekoja konferenču centrā – vismaz zem jumta. Ierodoties tur mūs sagaidīja silta tēja/kafija (piknika laikā ĀRĀ, aukstumā un gandrīz lietū tika piedāvāta alus/sulas/ūdens iespēja). Par variantu B no organizatoru puses vispār nemaz nebija padomāts, katrā ziņā neizskatījās, ka viņi tam būtu gatavi
Visi bijām laimīgi, tikuši zem jumta, pie siltas tējas vai kafijas. Turpinās pirmās dienas nopietnā daļa – lasījumi. Te no profesionālā skatu punkta iepazinos ar dažiem labās un sliktās prakses piemēriem, bet analīzē neiedziļināšos. Referātu/lasījumu daļa beidzās. Turpinājumā sekoja saviesīgā daļa ar nopietnākām uzkodām, vīnu u.tml. Pasēdējām, pārrunājām savā starpā dienas piedzīvojumus, lielo dienas “nosalumu”  un to, kā kolēģis (iepriekš minēts kā – Cilvēks papīra krāsas apģērbā) veiksmīgi bija paņēmis līdzi blašķīti ar brendiju, kas lieliski noderēja pa ceļam no piknika uz konferences zāli (pāris km pārbauciens ar busu). Bildē saliku no visa pa druskai – piknika galds un koncertiņš, vēstuļu lasījumi (vīriešu izpildījumā), kolēģu klausīšanās poza (ha, visiem trijiem pilnīgi vienāda, tāpēc bija iemūžināšanas vērta ), viens kadrs no izstādes un viesnīca + vecpilsētas centrālais laukums ar skatu no viesnīcas.

Pirmās dienas oficiālā pasākuma daļa bija diez gan nogurdinoša un gara, jo lūgto viesu auditorija bija dažāda – latvieši, vācieši, francūži..Protams, latviešus neviens nerespektēja un latviski nerunāja toties viss vācu mēlē runātais tika tulkots franču valodā, kas pasākumu 2x pagarināja. Te jāpiebilst, ka tik daudz augstdzimušu personu es vēl ne reizi dzīvē nebiju satikusi. Iepriekšējos stāstos jau rakstīju, ka tikos ar baronesi, princi un princesi, bet te – pat pašu hercogieni varēja satikt!
Pēc visām oficiālajām un saviesīgajām (labi, viena jau tikai bija) ap 22iem ieradāmies viesnīcā un visi pa gultām, jo otrā rītā jau agri jābūt uz strīpas.

Vietējā Lēbihavas (Löbichau) baznīciņa, kurā notika dievkalpojums.

Otrajā dienā programma turpinās ar.. dievkalpojumu baznīcā un pārgājienu uz Lēbihavas (Löbichau) pili. Bet loģiski domājot – līdz tam vēl ir jātiek, vai ne? Iepriekšējā vakarā vienojamies par laiku, kad visi tiksimies pie brokastu galda (par laimi šīs divas naktis varējām pavadīt KATRS SAVĀ viesnīcas numuriņā, iepriekš – kopā pa divi).  Nokāpju lejā, it kā visi būtu, bet viena tomēr nav! Nav mana kaimiņa sēžam, jau ēdam, domājam – pagaidīsim kādu brīdi. Nu labi, paiet piecas, desmit, piecpadsmit minūtes un tomēr vienojamies par to, ka jāiet skatīties, kas notiek. Cēlos, devos uz trešo stāvu pēc sava kaimiņa kurš kā izrādās, bija kaut ko sajaucis ar pulksteņiem Ātri sataisījās, pievienojās brokastīm un visu paspējām

Dievkalpojums vispār bija tāda interesanta padarīšana. To vadīja divi mācītāji: viens – vietējais, otrs – kāds no aicinātajiem pasākuma viesiem, pēc amata, protams, mācītājs, no Francijas. Vari iedomāties kā ir klausīties dievkalpojumu vācu un franču valodā? Par laimi šis nebija tradicionālais dievkalpojums un nevilkās veselu mūžību (kā man parasti liekas), bet neskatoties uz to, daži mani kolēģi paspēja aizsnausties

Lai vai kā..bet dienas programma bija jāturpina. Pēc dievkalpojuma devāmies uz iepriekš minēto pili, kas atrodas apmēram 1km gājienā caur mežam līdzīgu parku. Tāds neliels pārgājiens sanāca. Tur mums izstāstīja par pašu ēku, ka tur šobrīd notiek atjaunošanas darbi un nākotnē to iecerēts izmantot kā sociālo māju. Vēl piebilda, ka no vēsturiskās ēkas patiesībā nekas nav saglabāts, viss ticis pārbūvēts.
Pēc pastaigas sekoja pusdienas Lēbihavas viesu namā un brauciens uz Posteršteinas pili – izstādes apskate. Tika apskatīta izstāde un uzklausīts pils direktora stāstījums par to, kas redzams divās nelielajās telpās. Teikšu kā ir – man tur nekas tik īpaši nepiesaistīja uzmanību, ka būtu atcerēšanās vērts. Nu labi, vienīgais – Dorotejas oriģinālais portrets (A. Kaufmanes 1785. gada).

Vispār sanāca baigā staigāšana uz priekšu un atpakaļ, jo.. devāmies tālāk uz konferences ēku (turpat, kur pavadījām iepriekšējās dienas pēcpusdienu un vakaru), kur klausījāmies hercogienes Dorotejas vēstuļu lasījumos, again bija mazliet garlaicīgi, jo netika sabalansēts lasījuma laiks. Vietējās pašvaldības amatpersonas teica uzrunas un apsveica pili ar izstādes atklāšanu un bla, bla, blaaaa. Pēc tam devāmies atpakaļ uz pili, kur izstādi jau varēja skatīties jebkurš interesents, taču es devos apskatīt pašu pili un tai piederošo kapelu. Kapela īpaša ar to, ka viss interjers (altārs, ērģeles u.tml.) veidots no kokgriezumiem. Neskatoties uz kapelas niecīgajiem izmēriem, skats bija iespaidīgs.

Pēc apskates vēl mūs pacienāja ar tēju/kafiju, kūciņām, bulciņām, pavadījām laiku mazliet saviesīgās, mazliet sadzīviskās, sarunās ar pils darbiniekiem, tā teikt – viņu vietējiem, un ātri vien pienāca laiks doties uz viesnīcu.
Pēdējais vakars viesnīcā Vācijā bija tāds..hmm..tā teikt – svinīgs Atkal pienāca vakariņu laiks, kad VISI KOPĀ (es un mani 6 kolēģi, ieskaitot pašu svarīgāko-direktoru) tikāmies pie viesnīcas restorāna galda, lai dalītos iespaidos (savā – latviešu mēlē) par dienas piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, iespaidiem, redzēto un dzirdēto.

Trešais rīts..sešos ceļamies, koferi aptuveni sakrāmēti jau iepriekšējā vakarā, liekam punktus uz “i”, brokastis viesnīcā un dodamies mājupceļā. BET..kas gan tas par Vācijas braucienu bez tradicionālā šopinga?! Protams, ka piestājām kādā no lielveikaliem, lai sapirktu pulverus, zobupastas, kafijas, saldumus un kurš nu kurais – kādus citus brīnumus, ko vest savējiem mājās

Diena noslēdzās kādā viesnīcā Polijā, kur uz labu laimi atradām naktsmājas bez iepriekšēja pieteikuma. Izklausījās tukšs un kluss, it kā mēs vienīgie tur būtu, par līmeni īpaši nevarēja sūdzēties. Te vislabāk atmiņā palikušas vakariņas ar pēdējiem līdzpaņemtajiem Latvijas labumiem (jāapēd ir, atpakaļ tak nevedīs), dažādu alus šķirņu degustāciju, smiekliem līdz asarām un manu ideālo segu+spilvenu. Laikam primo reizi kaut kamā tik labā gulēju..mm..

Nu ko..nākamais rīts viesnīcā Polijā, brokastis, kurās neko īpaši negribējās ēst. Turpinām ceļu uz mājām un ieripojam atpakaļ Latvijā pēc 19iem.

Mazais kopsavilkums:

• Izbraucām 26.06. plkst. 7.05 man atbrauca pakaļ un savāca, atgriezāmies 05.07. plkst.20:20 ieripināju atpakaļ mājās.
• Redzētas 13 mazākas un lielākas pilsētas vai apdzīvotas vietas Vācijā.
• Iepazīti kolēģi no cita skatu punkta (pieļauju, ka arī mani viņi iepazina labāk kā iepriekš).
• Atklāsme par kolēģiem – nebiju domājusi, ka ar pieklājīga vecuma (60+) cilvēkiem var būt tik jautri.
• Vācu valodas nezināšana (jā, starp citu es vāciski saprotu vien pāris vārdus un frāzes, bet paplašinātus teikumus loģiski nevaru uztvert un pati arī nerunāju) NEnoveda pie sarunātām, sastrādātām muļķībām.
• Gastronomiskās izvirtības turpinās arī Latvijā, jo atklāju līdz šim nezinātu salātu kombināciju – tomāti ar mango un balsamico mērci.
• Pēdējā ēdienreize ārpus Latvijas (atpakaļceļā) Lietuvas fast fooda McDonaldā – bija kā ekskursija un paraugstunda kolēģiem, kuri tādā vietā bija pirmo reizi.
• Satiktas neskaitāmas augstdzimušas personas.
• Ar Latvijas labumiem lutinājām sevi arī mājupceļā.
• Ceļojuma garderobes izvēle pamatīgi iegāza, jo nebijām gatavi tādam aukstumam. Tajā laikā, kad LV bija tveice +30, Vācijā – vējš+lietus un tikai knapi +9 grādi vakarā un +4 no rīta.
• Apgūtas jaunas prasmes – pieredze maizīšu smērēšanā pa ceļam. Ja kādam vajag – varu piestrādāt
• Brauciens noritēja veiksmīgi un iztikām bez t.s. koleģiālo attiecību krīzēm/konfliktiem.

Apmēram šādi izskatījās šoferīšu barošana un maizīšu smērēšana visa ceļojuma laikā.